Lībiešu tautas nams
Lībiešu nama Mazirbē celtniecība bija gara un sarežģīta. Namu uzcēla nepilna gada laikā, taču tas nenozīmē, ka visi nama celšanas sagatavošanas jautājumi risinājās tikpat veikli.
1923. gadā Līvu savienības pilnsapulcē tika runāts, ka nepieciešama vieta, kur lībieši varētu pulcēties vienkopus. 1927. gadā Līvu savienības pilnsapulcē valdei tika uzdots iegūt nekustamo īpašumu. Savienība sūtīja arī vēstules uz Somiju un Igauniju ar lūgumu radu tautām palīdzēt iecerētā tautas nama celtniecībā. Var uzskatīt, ka tieši 1927. gads bija gads, kurā ideja par namu sāka īstenoties. Savienība vēstulēs rakstīja, ka lībieši ir ķērušies pie nama celšanas, tomēr trūkst līdzekļu un tikai saviem spēkiem viņi namu uzcelt nav spējīgi. Nams būtu gan savienības sapulču, sarīkojumu, izglītošanās vieta. Savienība gribēja iekārtot lībiešu tautas muzeju, savākt šeit tautas kultūras mantojumu.
Igauņi pēc šādas vēstules saņemšanas ar atbilstošu lūgumu vērsās pie savas valdības un aicināja arī iedzīvotājus nodot ziedojumus lībiešu nama celtniecībai. Somijā pirmās 300 markas tautas namam tika savāktas 1928. gada rudenī. 1929. gada rudenī Somiskuma savienības Radu tautu nodaļa dabūja atļauju pārdot 30 000 lībiešu vimpeļus un vākt dāvinājumus. Tika savāktas 60 000 markas, kas bija paredzētas ne tikai lībiešu namam, bet arī Līvu savienībai un lībiešu izglītības centieniem.
1930. gada 31. maijā starp Pēteri Kārļa dēlu Stefenbergu un Līvu savienību tika noslēgts pirkuma-pārdevuma līgums. P. Stefenbergs no viņam piederīgām Kalšu (Vecaņņi)mājām pārdeva Līvu savienībai neapbūvētu zemes gabalu kopplatībā 7826 m2.1930. gada 9. oktobrī nopirktais zemesgabals ar nosaukumu Līvõd kuodā (Līvu nams) tika iereģistrēts Ventspils Zemesgrāmatā.
Jau 1929. gada valdes sēdē Stefenbergs rosināja sākt vest akmeņus un baļķus tautas nama būvei. 1930. gadā Līvu savienības sāka iepirkt materiālus celtniecībai.
Somiskuma savienības Radu tautas nodaļas 1934. gada pārskatā minēts, ka nama zemes gabala, ķieģeļu, sazāģētās koksnes un akmeņu sagādāšanai izlietoti 11 000 latu, 2250 latu no šās summas saņemti no Latvijas premjera Bļodnieka valdības, pārējie līdzekļi saņemti no Igaunijas un Somijas radu tautu organizācijām un pašiem lībiešiem. Pēc aprēķiniem nama uzcelšanai vēl nepieciešami 22 000 latu.
Lielā naudas summa, kas bija nepieciešama ieceres pabeigšanai, izraisīja diskusijas par to, ka nama projekts ir pārāk dārgs, ka varētu būvēt arī mazāku un lētāku māju. 1932. gadāRīgas arhitekts Visvaldis Paegle bija pabeidzis Lībiešu tautas nama pirmo projektu. «Ventas Balss» 1935. gadā 16. aprīlī rakstīja, ka ir izgatavots grandiozs projekts. Zālē paredzētas 490 sēdvietas un plašas blakus telpas. Būves izdevumi rēķināti ap 60 000–80 000 latu. Projekts esot par lielu, jo sarīkojumus apmeklē ap 100 cilvēku, tāpēc pietiktu ar uz pusi mazāku ēku.
Tā kā latviešu arhitekta izgatavotais tautas nama projekts bija pārāk grandiozs un nepraktisks, somu arhitektam Erki Hutunenam tika pasūtīts jauns projekts, kas tika saņemts 1937. gada pavasarī.
Aktīvi turpinājās naudas vākšana. Igaunijas valdība bija apsolījusi palielu summu — 10 000 kronu, ja Somijas valdība rīkošoties tāpat. 1937. gada beigās pienāca ziņa, kaSomijas parlaments bija apstiprinājis somu organizāciju izstrādāto pieprasījumu 1938. gadam par 350 000 markām lībiešu tautas nama celtniecībai.
Arī Latvijas valdība bija atvēlējusi naudu. 1938. gada 5. februārī bija notikusi Kultūras fonda sēde Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā, kurā tika piešķirti 15 000 latu Lībiešu tautas nama celtniecībai Mazirbē.
1938. gadā Iekšlietu ministrijas starpresoru komisija apstiprināja Lībiešu tautas nama jaunbūves projektu un finansiālo plānu par 117 000 latiem un piekrita atļaut būvdarbu uzsākšanu šajā gadā. 1938. gadā 29. augustā notika izsole par lībiešu tautas nama uzcelšanu kā gabaldarbu. Toreiz lētāko piedāvājumu izteica Ventspils būvmeistars F. Kronbergs, kurš apņēmās uzcelt namu par 44 490 latu. Saskaņā ar līgumu lībiešu namam zem jumta bija jābūt decembra sākumā, bet pilnīgi gatavam līdz 1939. gada augusta pirmajam datumam.
Namu cēla pēc Erki Hutunena projekta, bet arhitekts Visvaldis Paegle sastādīja celtniecības tāmi un rūpējās par projekta apstiprināšanu, kā arī sekoja celtniecības gaitai. Lībiešu tautas nama celtniecības fondu vadīja Didriķis Volganskis, būvdarbus organizēja būvuzņēmējs F. Kronbergs, tos pārraudzīja inženieris J. Lūkins. No Somijas puses celtniecībai sekoja somu inženieris, Kuldīgas finieru rūpnīcas vadītājs Veino Huida.
Celtniecības sagatavošanas periods vilkās vairāk nekā desmit gadu, bet namu uzcēla gada laikā — pamatakmeni ielika 1938.gada 3. oktobrī, namu svinīgi atklāja1939. gada 6. augustā, lietošanai to nodeva 1939. gada 9. novembrī.
1938. gada 3. oktobrī tika ielikts pamatakmens Lībiešu tautas namam. Svinības piedalījās ārlietu ministrs Vilhelms Munters un ārzemju viesi Helsinku universitātes profesors Lauri Ketunens, Igaunijas Fenno-Ugria biedrības sekretārs G. Olliks, laikraksta Postimee redaktors A. Tītsmā. Par godu viesiem bija uzcelti goda vārti, greznoti Latvijas, Somijas un Igaunijas karogiem un uzrakstu «Sveicam mūsu labvēļus» latviešu un lībiešu valodās. Svinību dalībnieki kopīgi nodziedāja valsts himnu un sākās pamatakmens iemūrēšana. Pirmo ķieģeli iemūrēja mācītājs A.Abakuks, otro — ārlietu ministrs, pārējos — citi svinību dalībnieki. Šai laikā Līvu savienības apvienotais koris dziedāja lībiešu dziesmas Min izāmā, min sindim un Plagā loul. Nama pamatā tika ievietoti dokumenti latviešu, somu, igauņu, ungāru un lībiešu valodā. Pēc Līvu savienības priekšnieka P. Breinkopfa sniegtā pārskata redzams, ka bez Latvijas valdības 15 000 latiem lielā atbalsta tautas nama būvi atbalstījuši igauņi ar 15 000 latiem un somi ar 45 000 latiem.
Pēc pamatakmens iemūrēšanas ārlietu ministrs aizbrauca uz Rīgu, bet pārējie viesi un Līvu savienības valde, skaitā 40 personas, piedalījās pusdienās. No Igaunijas un Somijas bija atsūtītas 10–12 telegrammas, starp tām arī Oskara Loritsa telegramma ar sekojošu saturu:
Lai Dievs dotu, ka Līvu tautas nams nebūtu līvu tautas kaps, bet šūpulis
Pēc vakariņām svinības izbeidzās.
Nama celtniecība turpinājās tik rosīgi, ka līdz decembra beigām tas bija jau zem jumta un 1939. gada vasarā nams bija gatavs. Tautas nama pirmajā stāvā bija zāle ar skatuvi, garderobe, bufetes telpas un dzīvoklis nama pārzinim. Otrā stāvā bija paredzētas telpas lībiešu muzejam, bibliotēkai, valdei un viesiem.
Lībiešu tautas nama svinīga atklāšana notika 1939. gada 6. augustā. Diena bija silta un saulaina. Mazirbe bija greznota karogiem, virs tautas nama bez Latvijas un radu tautu valsts karogiem plīvoja arī lībiešu zaļi-balti-zilais karogs. Pie nama sienām bija piestiprinātas somu dāvinātās sešas izcilā mākslinieka Aksela Gallena-Kallelas gleznu reprodukcijas no Kalevalas cikla un Latvijas Ministru prezidenta un ministru bildes. Svētkus atklāja gājiens no pasta mājas līdz tautas namam. Sarīkojumā pulcējās apmēram 1000 viesu un vietējo iedzīvotāju. Latvijas valdību pārstāvēja sabiedrisko lietu ministrijas kultūras departamenta direktors Jānis Labsvīrs. Nama atslēgas nododot, viņš novēlēja, lai tautas nams kalpotu ne tikai lībiešiem, bet palīdzētu celt un veidot visas apkārtnes kultūras dzīvi. Nama zālē iesvētīšanas ceremoniju ar lūgšanām un baznīcas dziesmām latviski un lībiski vadīja draudzes mācītājs A. Abakuks kopā ar Somijas mācītāju Helle Kalervo Ervie. Latvijas Valsts Prezidenta sveicienus nodeva J. Labsvīrs, ārlietu ministrs V. Munters bija atsūtījis apsveikuma telegrammu. Personīgus laba vēlējumus nodeva Igaunijas, Somijas un Ungārijas pārstāvji. Kopā tika noturētas 28 runas, pēc kurām pateicības runu teica Līvu savienības priekšsēdis Pēteris Breinkopfs. Par tautas nama tapšanas vēsturi stāstīja lībietis Pēteris Dambergs. Pēc tam sekoja koncerts, kurā uzstājās lībiešu jauktais koris Margaretas Staltes vadībā un vīru koris Pētera Damberga vadībā. Pūtēju orķestri vadīja Rūdolfs Ermanbriks. Lībiešu un somu dziesmas dziedāja Hilda Cerbaha. Pēc koncerta sekoja viesu pusdienas. Vakarā uz Lībiešu tautas nama skatuves notika divas teātra izrādes: izrādīja Mārtiņa Zīverta lugu «Tīreļpurvs» un lugu lībiešu valodā — somu rakstnieka Alekša Kivi lugu Īe ja päva (Nakts un diena).
Nama būve, iekārtošana, mēbeles un pārējais kopā izmaksāja apmēram 100 000 latu. Pusi no šīs summas bija devuši somi, otru pusi — latvieši un igauņi. Ungāru ieguldījums bija mazāks. Plāksnes pie nama ieejas, kas veidotas no Somijas melnā granīta un izgatavotas Helsinkos, satur vēstījumu: Šo namu ir lībieši cēluši ar savas tēvzemes Latvijas un ar savu radu tautu somu, igauņu un ungāru palīdzību.
1939. gada 30. oktobrī inženieris J. Lūkins ziņoja Ventspils apriņķa būvinspektoram, ka Lībiešu tautas nama būvdarbi ir pabeigti un tika lūgta atļauja nama lietošanai.
Diemžēl lībieši savu skaisto jauno namu varēja izmantot tikai nepilnu gadu. 1940. gadā Līvu savienība tika slēgta, bet pašu namu nacionalizēja. Tautas nams gan palika kā kultūras dzīves centrs, bet nākošajos piecdesmit gados tas piedzīvoja dažādus laikus. Bija periods (1947– 1953), kad nama otrajā stāvā mitinājās ciema padome. Bija laiks, kad no Ukrainas ieradās mežstrādnieki (gucuļi), kuri dzīvoja otrajā stāvā, bet tautas nama virtuvē viņiem vārīja ēst. Namā notikuši robežsargu un jūrnieku karaspēka daļu bezmaksas koncerti, lasītas lekcijas, rādīts kino. Uzstājušies arī vietējie pašdarbnieki. Klubu gan izmantoja, bet telpu remontēšana bija nepietiekama. Lielāks remonts notika septiņdesmitajos gados, kad telpas apsaimniekoja zvejnieku kolhozs «Banga». 1982. gadā «Banga» Lībiešu tautas namu nodeva Slīteres valsts rezervātam, kas veica jumta remontu un izremontēja arī iekštelpas.
Lībiešu tautas nams deviņdesmitajos gados bija valsts īpaši aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas «Lībiešu krasts» direkcijas mājvieta. Tur notika vairākas zinātniskas konferences, izstādes, koncerti un citi pasākumi.
2000. gadā Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu «Par nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu Līvu (lībiešu) savienībai – Līvōd Īt». Lībiešu tautas nams tika atdots tā likumīgajiem īpašniekiem. Kopš tā laika Līvu savienība ir pielikusi lielas pūles, piesaistot valsts un citu sponsoru līdzekļus, lai Lībiešu tautas namu atjaunotu un sakoptu.
Lībiešu svētki Mazirbē
Lībiešu svētku rīkošana Mazirbē kopš 1989. gada augusta pirmās sestdienas ir kļuvusi par tradicionālu notikumu.
Pirmais nopietnais uzdevums, ko atjaunotā Līvõd Īt veica ciešā sadarbībā ar toreizējo Slīteres rezervātu un Latvijas Kultūras fondu, bija Lībiešu tautas nama uzcelšanas 50 gadu jubilejas atzīmēšana. 1989. gadā vēl nebija neatkarīgās Latvijas, jūrmalā saimniekoja krievu militāristi, ciemos iebraukt varēja tikai ar speciālām atļaujām. Ārzemniekiem līdz tam ierašanās jūrmalciemos vispār bija aizliegta.
1989. gada 5. un 6. augustā Mazirbē pie Lībiešu tautas nama atkal plīvoja lībiešu, latviešu, igauņu, somu un ungāru karogi tāpat kā tālajā 1939. gada 6. augustā. Tie bija unikāli svētki. Pēc 50 gadiem Mazirbē pulcējās lībieši, somi, igauņi un citi viesi. Pēc ilgiem gadiem satikās radi un draugi, no kuriem daudziem pirmo reizi pēc kara bija atļauts ierasties dzimtajā pusē. Ciems daudzus gadus nebija pieredzējis tādu ļaužu pieplūdumu. Svētki norisa optimistiskā gaisotnē, jo visus vienoja cerība, ka jūrmalas ciemos atkal atgriezīsies dzīvība. Mazirbes atjaunotajā baznīcā noturēja dievkalpojumu. Lībiešu karogu iesvētīja lībiešu sabiedriskā darbinieka Didriķa Volganska dēls mācītājs Edgars Vālgamā. Viņš kopš 1933. gada dzīvoja Somijā un pēc daudziem gadiem atkal varēja apciemot savu dzimteni.
Tautas namā notika konference, kurā piedalījās 629 dalībnieki un nolasīja 8 referātus par lībiešu valodu, vietvārdiem, antropoloģiju, seno apģērbu, demogrāfisko situāciju un lībiešu problēmām mūsdienās.Līvõd Īt sakopoja un izdeva referātu tekstus nelielā krājumā «Par lībiešiem». Tika sastādīta arī dažu lībiešu populārāko dziesmu grāmatiņa. Tie bija pirmie atjaunotās Līvõd Īt izdevumi pēc 1939. gada.
Svētku koncertā uzstājās lībiešu ansambļi Līvlist, Kāndla, folkloras kopa Skandinieki, Kolkas koris Mare, Kolkas pūtēju orķestris. Ļaudis devās gājienā uz jūrmalu, tur tika atklāta pēc Teņa Graša seniora meta veidota simboliska piemiņas zīme – ozolkoka liellaivas karkass, pļaviņā dega ugunskuri, spēlēja orķestris un ļaudis dejoja līdz rīta gaismai. Šie svētki bija kā pagrieziena punkts lībiešu aktivitātēs pēc daudzajiem klusēšanas gadiem. Kā visā Latvijā, arī lībiešu krastā sākās jaunu cerību laiks…
Arī turpmāk Lībiešu svētki Mazirbē notika augusta pirmajā sestdienā. Tie izvērtās par Latvijā populāriem svētkiem, kurā pulcējas lībieši un viņu pēcnācēji, tie bija ieguvuši arī starptautisku skanējumu. Katru vasaru svētkus apmeklēja Somijas, Igaunijas, Ungārijas vēstniecību pārstāvji, interesi par svētkiem izrādīja arī citu zemju vēstnieki Latvijā. Svētkos vienmēr bija daudz ārzemju viesu — īpaši no Igaunijas un Somijas.
Svētkus ievadīja dievkalpojums Mazirbes baznīcā, notika koncerts, izstādes un citi interesanti pasākumi. 1998. gada 1. augustā Lībiešu svētkos Mazirbē piedalījās Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis ar kundzi un Somijas Valsts prezidents Marti Ahtisāri ar kundzi. Prezidentiem par godu uzstādīja tēlnieka Ģirta Burvja dekoratīvi veidotu koka stabu ar uzrakstu par šo tikšanos. Tajā katrs prezidents iedzina pa naglai, uz kuras galviņas bija viņa vārds.
Lībiešu svētki pulcēja visvairāk interesentu senajā lībiešu mājvietā Mazirbē. Līvu savienībai bija izdevies interesi par svētkiem noturēt un pat palielināt, kaut arī svētku sarīkošana prasīja lielas pūles. 2009. gada augusta pirmajā sestdienā — 1. augustā — Līvu savienība svētkus, atceroties tautas nama 70. jubileju, organizēja jau divdesmito reizi. Diemžēl ekonomiskā krīze darīja savu un 2010. gada augustā Lībiešu svētki nenotika, taču 2011. gada 6. augustā tradīcija atkal tika atjaunota.